Mārupītes vēsture caur mākslas darbiem

Publicēts 25.04.2010. sadaļa Vēsture
  • Iesaki

Mārupīte ir Daugavas kreisā pieteka, kas Daugavā ietek Āgenskalna līcī. Tās garums ir aptuveni 12 km. No kuriem 6km. atrodas Pārdaugavā, bet otra puse – Rīgas rajonā. Upīte sākas Mārupes pagasta Mēdemu purvā satekot vairākiem meliorācijas grāvjiem un purva ezeriņiem starp Tīraini un Stūnīšiem jeb Gaismām. Ūdensguves baseins ir 32,2 kvadrātkilometrus liels, kritums 15 m. Pilsētas robežās upe šķērso Sīpeles, Dauguļu, Brūkleņu un Codes ielas. Bieriņos upītes krastā astoņdesmitajos gados iekārtots Tēlnieku parks Ulamula. Tālāk Mārupīte krietnu gabalu pārtrauc Imulas ielu un savā tecējumā uzņem vairāk kā pusotru kilometru garo upes labo pieteku Melnupīti, strautu, Bieriņgrāvi jeb Bieķengrāvi, kas sākas pie Irbenes ielas. Tad Mārupīti šķērso Kantora, Spirgus iela, K.Ulmaņa gatve, Mārupes, O.Vācieša iela, Uzvaras bulvāris un Slokas iela. Tā šķērsojusi kāpu grēdu upīte ietek Daugavā Āgenskalna līcī pie Ranķa dambja.

Vilhelma Purvīša „Pavasara strauts (Mārupīte)

Upes gultne Mārupē un pie Rīgas robežas vairākas reizes taisnota, 90 gados Uzvaras parkā izbagarēta, tomēr tā uzskatāma par vienīgo upi Rīgā ar daļēji dabisku gultni. Mārupītes ieleja Rīgas pilsētā veido dabas un apstādījumu teritoriju zaļo joslu sākot no iecerētā Mārupītes dabas parka, Angļu ģimnāzijas apstādījumiem bijušajā Borhertu parkā, Māras dīķa apstādījumiem, Arkādijas parka apstādījumiem un Uzvaras parka.

J. K. Broces pārzīmētais Rīgas pirmā grāmatiespiedēja N. Molīna 1612. g. iespiestais vara grebums. Daļa no „Rīgas pilsētas skata 1612. g. Slavenās Rīgas pilsētas, Livonijas metropoles, patiess attēls”. Attēla apakšējā daļā redzams sešus stāvus augstais, taisnstūra no sarkanajiem ķieģeļiem militārajai novērošanai būvētais tornis, kas devis Torņkalnam vārdu un atrodies Jelgavas ielas sākumā, Mārupītes labajā krastā. Upīte tolaik ietecēja Daugavā pie Bieķēnsalas.

„Sarkanais tornis”. Vēsturiskos avotos pirmo reizi minēts 1483. g. atradies Mārupītes labā krasta zemienē pie upītes ietekas Daugavā iepretī Zaķu salai, kuru 17.gs. dēvēja par Velna salu (no vācu val. Teufel Holm).

Purvīša „Dzirnavas pie Māras dīķa”. Izcilākais latviešu ainavists Mārupīti un tās krastus gleznojis vairākos savas dzīves posmos ļoti daudz, piemēram- „Marijas dzirnavu grāvis pie Rīgas”, „Pēc lietus”, „Vēlā vakarā”, „Pie Māras dīķa” u.c.


Konrāds Ubāns „Ainava (Māras dīķis)”.


Kadrs no Vella dzirnavām A. Leimaņa filmā ”Vella kalpi Vella dzirnavās”.


J. K. Broce „Vieta Pārdaugavā netālu no Rīgas pie Māras dzirnavām 1785. gadā”. „Te redzamas Māras mūra dzirnavas pie nelielā Māras ezera. Šīm dzirnavām garām iet ceļš no Heinrihsonu muižas uz pilsētu. Tālumā redzama viņpus Daugavas esošā priekšpilsēta, Citadeles tornis, pils, krievu Alekseja baznīcas tornis; visi pārējie torņi aizsegti”.

Senatnē Mārupīte darbinājusi divas ūdensdzirnavas. Vecākās atradušās lejtecē pie upītes ietekas Daugavas attekā. Apmēram tagadējās Jelgavas ielas sākumā. Tās atliekas iespējams ir tagadējais Kīleveina grāvis. Šīs dzirnavas cēluši jau 1209. gadā Zobenbrāļu ordenis. Otras krietni populārākās un A. Leimaņa filmās „Vella kalpi”(1970) un „Vella kalpi Vella dzirnavās”(1972) tik daudz izmantotās nocietinātās ūdensdzirnavas atradušās vietā, kur upīte iztek no Māras dīķa. Precīzs to būvēšanas gads nav zināms, bet tās vairākkārtīgi pieminētas dažādos dokumentos 13. un 14. gs. aprakstot pilsētas cīņas ar leišiem un zemgaļiem. Ņemot vērā nemierīgos laikus un tiešo, stratēģiski svarīgo Rīgas tuvumu tās jau pašā sākumā nocietinātas. Pirmo reizi rakstos šīs dzirnavas minētas 1226. gada strīda dokumentā, kurā liecināts, ka Doma (Svētās Marijas) baznīcai pieder augšējās dzirnas un „viss līdz Daugavai”. Bez tam „upīti, kas tek uz minētajām dzirnavām, neviens nedrīkst kavēt vai novadīt, bet, ja vajadzīgs, baznīcai ir tiesības to paplašināt vai padziļināt”. Līdz pat 16. gs. vidum dzirnavas piederējušas domkapitulam. Livonijas konfederācijai izirstot, Rīgas pēdējais arhibīskaps Vilhelms un ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers, 1551. g. zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam. Tā 1563. g. pēc arhibīskapa nāves visus viņa un baznīcas īpašumus, pie kuriem piederēja arī Māras dzirnavas, pārņēma Sigismunds II Augusts. Māras dzirnavas karalis uzdāvināja savam sekretāram Andrejam Spillam, kurš 1563. g. tās pārdeva Rīgas pilsētai par 3500 dālderiem. Dzirnavas nu kļuva par pilsētas īpašumu, ko pārvaldīja pilsētas iecelti dzirnavu kungi.


Karls Grass „Skats ceļā uz Māras dzirnavām pie Rīgas kādā 1792. g. pavasara vakarā”.


Eduards Jurķelis „Māras ezers”.

Poļu- Zviedru kara laikā galvenās cīņas Baltijā bija par Rīgu, kas sargāja Daugavas tirdzniecības ceļu un pieeju Kurzemei un Lietuvai no Jūras puses. Nespējot Rīgu ieņemt triecienā, zviedri vairākkārtīgi ilgstoši aplenca pilsētu, līdz 1621. g. 16. septembrī rīdzinieki padodas. Māras dzirnavas par uzbrukumu mērķi kļūst tad, kad Rīga zviedriem padevusies. Nu jau poļi ir tie, kas visiem spēkiem cenšas iekarot Rīgu, bet dzirnavas ir viens no šķēršļiem. 1626. g. poļi mēģina divas reizes dzirnavas ieņemt. Kad arī 1627. g. 13. februārī poļiem neizdodas ne ieņemt, ne nodedzināt dzirnas tie aiz dusmām uzbrūk un nogalina 10 zemniekus, kas ved labību uz pilsētu. Pēdējo reizi Māras dzirnavām poļu karaspēks uzbrūk 1628.g. 18. oktobrī, bet arī šoreiz nespēj tās iekarot. Rutku Tēvs savā romānā „Vella kalpi” poļu karaspēka neveiksmes skaidro šādi: ”Visu laiku poļi neatmeta domas par Rīgas atgūšanu un arvien uzskatīja Māras dzirnavas par svarīgu atbalsta punktu. Laiku pa laikam viņi mēģināja ieņemt dzirnavas, bet bīstamā slava, kas no neuzveicamo laikiem saistījās ar šo cietoksni, pie pirmajiem šāvieniem lika bēgt uzbrucējiem nepārspējamās bailēs”. Tā pateicoties savu aizstāvju drosmei dzirnavas karā netika izpostītas. Jāatzīst gan, ka Rīgas aizstāvji vairāk paļāvās uz 1621. g. pilsētas aplenkumā pie Mārupītes ietekas Daugavā uzcelto Kobronskansti. Arī vēlāk Māras dzirnavas drosmīgi piedalās karos. Tā 1651. g. augustā, kad krievu cara Alekseja Mihailoviča armija aplenc Rīgu zviedri attopas atvērt dzirnavu slūžas un mākslīgi appludināt Torņkalna pļavas. Krievu-Zviedru kara laikā, domājams, ka dzirnavas stipri cietušas, jo1673. g. rāte nolem tās izlabot. Ziemeļu kara sākumā tās nodeg, bet jau 1706. g. tās atjauno. Pilsēta dzirnavas parasti iznomāja. 18. gs. otrajā pusē dzirnavu nomnieks bijis kāds Lihtverks, kas papriekš maksājis 200 dālderu, bet no 1768. g.- 300 dālderu gadā. Bez dzirnavām nomniekam bijis jāuztur kārtībā arī apmēram 20. km. garā Māras ūdensdzirnavu ūdens pievadīšanas sistēma.

Līdz 20. gs. dīķa dzirnavās mala labību. Mūsdienās dzirnas vairs nav saglabājušās. Mūra ēku, kura bija celta 17. gs. nojauca 20. gs. 20. gados- paplašinot ielu. Tā kā Rīgas Doma aizbildne bija Svētā Marija, tad no tās savu nosaukumu ieguva gan upīte, gan dīķis un vēlāk arī iela un pagasts.

Johans Kristofs Broce. 1783. g. Pie Māras ezera Rīgas Pārdaugavā esošajām Māras dzirnām ir aizsprosts, pār kuru ezera ūdens aiztek Daugavā. Tāpēc ka ezers bija pārāk augstu uzplūdis, 1783. g. pavasarī tas izlauzās nevis caur aizsprostu, kā to varētu domāt, bet sāņus, vairāku cilvēku auguma dziļumā pārrāva turienes smilšu kalnus un ieplūda uz Daugavu tekošajā grāvī. Šis pārrāvums izveidoja augšējo Rīgas apkārtnē reto skatu. Augšējais skats ir tāds, kāds tas redzams nācējiem no pilsētas, bet apakšējā- kā to redz gājēji, kas iet uz pilsētu. Ezers te izlauzās tāpēc, ka tam kādreiz šai vietā bijusi noteka, kuras gultnei tas sekoja. Otrā skatā redzamais ceļš iet no Jeruzalemes izpriecas vietas uz pilsētu. Šāds skats izskaidrojams ar toreiz pastāvošo Māras ezera ūdens pievadīšanas sistēmu. Tā kā ezers bija sekls un Mārupīte un otrs strauts nespēja dzirnavām piegādāt pietiekamu ūdens daudzumu, to ar kanālu palīdzību savienoja ar virkni Tīreļu purva ezeru, kas atradās Jelgavas virzienā. Bez abām upītēm dzirnavām ūdeni piegādāja arī Ķilpes jeb Ziemeļu ezers, nelielais Vidus jeb Dambja ezers, Cīruļezers un vēl divi citi ezeri. Māras ezera pārrāvums 1783. g. saistīts ar pavasara palu lielo ūdens līmeni Ziemeļu un Cīruķlezerā.

Māras dīķis ir mākslīgi veidots un tā platība ir 5 ha, vidējais dziļums 2,3 m, bet lielākais 3,5 m. 17.-18. gs. ūdens papildināšanai dīķī tika rakti vairāki kanāli. Visos laikos dīķa mala bijusi iemīļota rīdzinieku atpūtas vieta. 1794. gadā kāds uzņēmējs ierīko dīķa krastos atpūtas vietu ar atrakcijām ko sauc par Altonu jeb Altenovu. Altona gūst lielu popularitāti pulcējot daudz Jāņu svinētāju. Arī 20. gs. 30. gados Marijas sudmalu strauts, kā to sauca, un dīķis bijis iecienīta atpūtas vieta un tiek iekārtota peldvieta ar īrējamiem skapīšiem drēbēm un speciālu ģērbtuvi. 20. gs. pašā sākumā pilsētas galvam Džordžam Armitstedam, kurš bijis Torņkalna patriots, rodas ideja izmainīt upītes gultni. Mārupīti, kas līdz tam tecējusi paralēli O. Vācieša ielai ievada Arkādijas parka dziļumā. Tiek izveidots ūdenskritums ko nokristīja par „Rīgas Imatru” (Imatra ir Vuoksas upes ūdenskritums Somijā), Gulbju dīķis un vairāki citi, tiek veidoti tiltiņi un uzbērtas zemienes. 1959. g. peldētavu Māras dīķī slēdz, jo apkārtējās rūpnīcas piesārņojušas ūdeni tik, ka peldēšanai tas vairs neder un peldvietu pārveido par laivu staciju. Ziemā dīķis ir slidotava. Sešdesmitajos gados dīķa apkārtne tiek labiekārtota pēc P. Seļecka projekta. Savukārt astoņdesmito gadu beigās Rīgā notika plaša diskusija par Māras dīķa vai Māras ezera nosaukumu.


Arkādijas parka shēma.

Agija Staka-Jansone -

3 Komentāri par “Mārupītes vēsture caur mākslas darbiem”

  • Felikss

    26.04.2010. | 13:04

    Liels paldies, Agijai, par ievietoto materiālu!
    izlasīju ar lielu interesi. Lai veicas!

  • Aleksandrs Briedis

    08.05.2010. | 00:02

    Pārsteidzoši,cik smilšains,kraujains un tuksnesīgs bijis viss tagadējā dīķa apkārtnē.Interesanti,kur atradušies visi trīs citi nosauktie ezeri dzirnavu ūdensapgādes sistēmā un vai visi joprojām saglabājušies? Bet Atgāzenes strautam dažos svaigākajos Rīgas plānos,manuprāt,Bieķengrāvja nosaukums piekabināts rupjas kļūdas dēļ,jo citos plānos tas redzams Bieķensalas ielas rajonā pie Daugavas.

  • Agija Staka-Jansone

    08.05.2010. | 07:28

    Diemžēl, kas nu notiek ar ezeriem un kanāliem nezinu, tā pat man palikuši nezināmi vārdi nenosauktajiem ezeriem. Taču liekas, ka viss saglabājies. Broces paskaidrojumos minēts- Ķilpes ezers atrodoties ap 10 km. no Rīgas pie Jelgavas šosejas un ar kanālu un slūžu sistēmu bijis savienots ar Dambja ezeru un tas savukārt atkal ar kanālu un slūžām bijis savienots ar Cīruļezeru. Cīruļezers esot bijis savienots ar vārdos nenosauktiem diviem ezeriem uz Jelgavas pusi.Tas viss aicina uz nelielu ekspedīciju, tā pat kā Mārupītes pats sākums.