Laukakmens, mūžīgais un pakļāvīgais

Publicēts 01.02.2010. sadaļa Cilvēki
  • Iesaki

Dace Kokareviča

Induļa Rankas skulptūru dārzu Mārupītes krastos redz pārdaugavieši, dodamies garākā pastaigā; to tāpat kā Siguldas Dainu kalnu daudzi cilvēki rāda saviem ārzemju viesiem un tūristiem, bet tagad, kad režisors Aivars Freimanis būs uzņēmis dokumentālu filmu par Induli Ranku, tās kadros redzamās skulptūras uzrunās daudzus skatītājus vienlaikus. Maija beigās filma nāks gatava, bet plašai publikai to parādīs rudens skatēs. Induļa Rankas mājas pagalmā skatiens pielīp lielai baltai apaļai bumbai, kas turas, it kā pretēji fizikas likumiem, bedrītes malā. Bet, izrādās, tas ir skulpturāls golfa bumbiņas atveids un turas uz neredzamas viltības jeb pavisam parastas tapas. Turpat tālāk atrodams no Kurzemes puses vests milzu akmens, kam lemts palēnām vairāku gadu pamatīgā darbā pārtapt skulptūrā “Viss Dieva rokās”. Zemes īpašnieks bijis ar mieru atdot akmeni tāpat vien, bez maksas. Tad tēlnieks pretī uzdāvinājis gatavu skulptūru.

Foto: J.Sedols

Vaicāju, par ko mākslinieks domājis filmas uzņemšanas laikā, — jo bija taču tā, ka prātā vai visa dzīve pārcilājama. Indulis Ranka atceras vienu vasaru Zvejniekciemā: Izrādās, Freimanis ideju par filmu lolojis 35 gadus. Atminos, ka toreiz satikāmies Zvejniekciemā, kur es kalu savus pirmos darbus, bet Aivars tur filmēja zvejnieku dzīvi un Līgo svētkus, kad zvejnieki ugunskurā dedzina vecu kuģu vrakus. Filmā bija epizode, kad viens vīrs sēž smiltīs un kaļ akmeņus… Es toreiz tikko biju atgājis no gleznošanas un pievērsies tēlniecībai, ar kaltiņu kā dzenītis — čik, čik. Man pašam ir saglabājies fotouzņēmums — bezgalīgs jūras klajs fonā un melna, saulē iedegusi mugura, un blakus akmenim iesprausti žuburaini mieti, lai aizvilktu kādu aizsargu saulei priekšā. Es jau toreiz interesējos par seno tautu mākslu, — indiāņu un indiešu, un ēģiptiešu, un pašam dikti patika doma, ka māksla ir tikpat mūžīga un bezgalīga kā jūra. Vēl biju pārņemts ar Raiņa idejām un Bēthovena mūziku un man šķita — jā, jūras un mākslas varenība — tas varētu būt jauks ievads filmai. Zvejniekciemā bija liels akmens, varēja redzēt, jau ulmaņlaikos plēsts un jau pats par sevi izskatījās skulpturāls. Vēlāk no tā uztaisīju kapa pieminekli tēvam Jaungulbenē. Tur bija dabas liegums, tāpēc nemaz tā akmeņus nedrīkstēja ņemt, taču to uzzināju tikai vēlāk. Bet, ja tēlnieks paņem vienu vai pusotru, tas jau nav dikti liels noziegums.— Vai akmeņus vedat arī no tālienes? — Parasti izmantoju Latvijas akmeņus, tik daži nākuši no Norvēģijas. Atvešana ir dārgs prieks, turklāt klintī izplēstie bloki ir tādi stīvi, kantaini. Norvēģijā skulptūras top galvenokārt tikai no šķautnainiem, plēstiem akmeņiem. Tagad tēlniecībā arvien vairāk sveras uz tehnoloģijām, kur vēlamo panāk ar spēcīgiem instrumentiem. Es turpretī esmu pieradis tā ar roku, tā brīvi ieiet akmenī. Bet līdz ar akmens formu mainās domāšana — ja ir stīvs akmens bloks, tad tautisku tēmu vairs tādā negribas risināt. Laukakmenī — cita lieta, tas ir akmens, kurš raisa atmiņas par ganiņu lauka malā, — to saistu ar savu bērnību, ar pagātni. Bet izplēsts no klints — tas jau tāds rūpniecisks, tur ar zāģiem, urbjiem jāplēš, ar mehāniskām lietām jāapstrādā, tas vairs nav silts, tautas folkloras tematu risinājumiem piemērots, bet vēsāks, prātnieciskāks. Kad veidojām filmu, fotogrāfs nobildēja skulptūru parkā pirms 30 gadiem radīto Bēthovena portretu, tas ir spēcīgiem vaibstiem, un blakus ir Jaunais Lāčplēsis — asām, kantainām šķautņainākām formām, tur ir redzama 30 gadu distance.

— Vai, uz abiem raugoties, pats salīdzināt tos un vērtējat, kurš labāks? Vai arī laikmets tagad prasa citādu mākslu nekā pirms 30 gadiem? Un kurš ir jūsu paša mīļākais darbs — Dainu kalnā vai kur citur? Pašam vienmēr šķiet, ka jaunākais darbs būs tas labākais. Tas Dainu kalns bija pirmā elpa tēlniecībā… tas bija kā lādiņš, kas reiz izšauts, un tagad es to atkārtot vairs nevaru. Kad skatos uz Bēthovena seju un blakus Lāčplēsi, domāju, vai esmu gājis kalnā augstāk vai zemāk. Pēc kāda laika tik varēs redzēt, kuri bijuši augstākie, ražīgākie, vērtīgākie, skaistākie gadi! Jaunībā man nekas pieticīgāks par Raini idejiski nederēja! Jaunākais darbs, ko es šajās dienās pabeidzu, ir veltījums golfa laukumam. Mans dēls strādā Ozoliņa golfa laukumā, tāpēc man tā golfa bumbiņas ideja pielipa… Un pagalmā bija noderīgs balts akmens. Intriga — iekritīs vai neiekritīs bumbiņa melnā akmens bedrītē? Varbūt aizripos malai garām! Bet nekāda līguma man nav, tikai paša brīva griba, jo pasūtījuma darbus taisu ļoti maz. Aktiera Harija Liepiņa atraitne aktrise Mudīte Šneidere man pasūtīja pieminekli un es to uztaisīju. Dainu kalns jau arī nebija pasūtījuma darbs, bet tā bija laba iespēja un toreiz burtiski uzliesmoju — jā, es to gribu.

— Ojārs Spārītis intervijā “Lauku Avīzei” teica, ka piemineklis Rīgas atbrīvotājiem un cīņās ar Bermonta armiju kritušajiem arī joprojām atrodas jūsu darbnīcā. Kāda bija tā vēsture? Iepriekšējais Zemgales priekšpilsētas direktors Dzintars Bušs bija atsaucīgs cilvēks, atbalstīja mākslu, tikai līgumu noslēdzām nevis sākumā, bet jau beigās, un es nevaru žēloties, man par radošo darbu kompensāciju samaksāja, bet arhitektam par projektēšanu — nekā. Toreiz man teica — “darīsim, jūs arī kā sava novada patriots piedalieties!” — un es arī atsaucos kā patriots — jā, jā darīsim! Bet uzstādīts gan tas piemineklis nav. Vieta neatradās. Un reizēm es domāju, ka tikai ar nekaunību var ko panākt, kā Gombergs, kad uzlika centrā Pētera I pieminekli. Nē, es Gombergu neattaisnoju, viņš ir krievu impērisma sludinātājs, runa ir tikai par paņēmienu, kā panākt vēlamo.

— Baložu pašvaldība jau pieteikusies kā pirmais pretendents iekārtot skulptūru parku, kur būtu daži ļeņinekļi, Pēteris I, vēl citas skulptūras. Kā jūs vērtējat šo ideju? Pats jau gadu desmitiem esat veidojis savu Skulptūru parku Mārupītes krastā. Brīnišķīga doma! Tik jābūt vienam saimniekam. Zemi nevar tā atstāt, ieaugs nezālēs, mētāsies sadauzīti pudeļstikli un atkritummaisiņi. Ir tagad tā saucamā izmetamā kultūra — cilvēks kaut ko apēd, izdzer un iesaiņojumu met zemē. Es te Mārupītes krastu kopju kopš 1975. gada, kad toreiz pilsētas vara man to piešķīra lietošanā. Visas Dainu kalna skulptūras vispirms noliku te, lai novērtētu, kā tās iztur dabas un saules pārbaudi! Pašlaik mana ģimene šajā skulptūru parkā strādā kā entuziasti un te darba ļoti daudz, visu vācot un kopjot. Tie, kas iet garām, uztver ne tikai vērtības manos darbos, kur gribu izteikt ko gaišu, bet arī to, kā izturas pret apkārtni, un cilvēku apziņā jau tas iegulsnējas. Es šeit atnācu 70. gadu sākumā, kad Zemgales pašvaldības un Rīgas pilsētvides attīstības politikā ietilpa atvērta pilsētas parka izveide gar Mārupīti, kas izpaudās plānotas mākslinieku kopienas veidošanā, piešķirot tēlniekiem zemi radošo darbnīcu celšanai. Bez manis savas radošās darbnīcas Mārupītes krastos uzbūvēja Ojārs Feldbergs, Ojārs Breģis ar Ligitu Franckēviču, Jānis Nagliņš, Igors Dobičins un Pārsla Zaļkalne. Ar Mākslas fonda atbalstu un mūsu aktīvu līdzdalību 1985. gadā tika izstrādāts projekts Tēlnieku parka veidošanai 25 ha lielai teritorijai gar Mārupīti. Projekts paredzēja, ka vismaz vēl astoņiem tēlniekiem varētu tikt piešķirta vieta radošas darbnīcas celšanai. Parka teritorijas ziemeļu daļā paredzēja uzbūvēt izstāžu kompleksu ar plašu granīta tēlniecības studiju, kurā paredzējām studiju bērniem un pusaudžiem, lai viņus iesaistītu kultūrvides attīstības procesā un dotu iespēju pašiem praktiski darboties dažādos mākslas pulciņos. Palēnām un pamazām projekta izpilde sāka virzīties uz priekšu. Pie Mārupītes notika vairāki granīta tēlniecības simpoziji. Pēdējais no tiem jau bija starptautisks. Bet politisko pārmaiņu rezultātā viss pēkšņi apstājās un izjuka. Ojārs Feldbergs savas ieceres tālāk risināja Sabilē, kur viņam atvēlēja plašas teritorijas un viņš izveidoja Pedvāles parku. Es turpināju kopt un pilnveidot Mārupītes ekspozīciju. No 1995. līdz 2000. gadam es sarīkoju kopsimpoziju ar Norvēģijas ievērojamiem māksliniekiem. Daļēji mūs atbalstīja Kultūrkapitāla fonds un Norvēģijas Karalistes Ārlietu ministrija. Simpozija septiņas kopdarba skulptūras ir eksponētas parkā. Mēs tās veltījām Rīgas astoņsimtgadei. Es Rīgas astoņsimtgadei veltīju, izveidoju un uzstādīju parkā septiņu skulptūru grupu “Vai Rīga jau gatava?”. Pagājušogad griezos pie Rīgas pilsētas vides attīstības departamenta, lai man kaut daļēji atmaksā tos izdevumus, kurus es ieguldīju, uzstādot skulptūru grupu, tādējādi sakopjot Kantora, Slampes un Amulas ielu saduri. Atbildi vēl neesmu saņēmis. Dzīve rāda, ka viens nav karotājs. Mēs, mākslinieki, katrs savā darbnīcā nespējam panākt to, ka tiktu novērtēts mūsu darbs, un mēs katrs atsevišķi nespējam noturēt arī to, ka pašlaik notiek Mārupītes zaļās zonas nekontrolēta iztirgošana apbūvei. Tādēļ esam apvienojušies un nodibinājuši fondu “Mākslas centrs ULAMULA”. Mūsu plānos ir realizēt Mārupītes dabas parka projektu, iesaistot apkārtējos ļaudis, it īpaši, bērnus un jaunatni, vietējās kultūras un dabas vides apzināšanā, kopšanā un pilnveidošanā. Plānojam ne tikai vietējus, bet arī starptautiskus projektus un, protams, tēlniecības simpozijus. Pašreizējais iecerētais projekts ir mūsu fonda vadītājas Ilzes Egles izpētes projekts starptautiskā studiju programmā “Eiropas diploms kultūras projektu menedžmentā” un jūnijā viņa to prezentēs Eiropas fondu, tīklu un institūciju vadītājiem Delfos Grieķijā. Mums jau izveidojusies laba sadarbība ar 2001. gada augustā nodibināto vides aizsardzības kluba Mārupītes nodaļu. Pateicoties viņu aktīvajai darbībai Rīgas pilsētas vides attīstības stratēģijā, nākamajiem desmit gadiem Mārupītes teritorija iekļauta kā prioritāra zona. Valsts ir iedalījusi līdzekļus Mārupītes meliorācijas projekta plānošanai un meliorācijas darbu uzsākšanai. Tas ir galēji nepieciešams, jo septiņdesmitajos gados upītes dabīgais, līkumotais tecējums tika iztaisnots, tādējādi radās vecteces, kuras šobrīd veidojas par purviem ar sastāvējušu ūdeni. VAK Mārupītes nodaļas vadītāja ir dramaturģe Lelde Stumbre, kura ir arī mūsu fonda dibinātāju vidū. Viņas uzmanības lokā ir Mārupītes parka kā kultūrainavas attīstības perspektīva. Viņa nav sēdējusi, rokas klēpī salikusi, jo jau pašreiz ar Kultūrkapitāla fonda piešķirto finansējumu tiek strādāts pie Mārupītes kultūras takas veidošanas. Savukārt es esmu iecerējis izveidot Pārdaugavas redzamāko cilvēku portretus — raug, ir portrets Pēterim Vaskam, būs portrets Jānim Stradiņam. Esmu vērsies ar ierosinājumu par šo projektu Rīgas domē, bet šai domei tas diemžēl neinteresē. Šodien runā par tā saucamo tirgus vērtību — tu esi tik vērtīgs, par kādu cenu vari savus darbus pārdot, cik pratīsi izsist. Par mākslu gan klasiķi teikuši arī, ka nav nemaz tik liela māksla tā, par kuru samaksā, bet ka izcilāka ir tā, ko novērtē vēlāk. Gleznotājs van Gogs savā mūžā nevienu gleznu netika pārdevis, bet mūsdienās viņa darbus izsola par miljoniem, desmitiem miljoniem dolāru. Man savulaik tā laimīgi ir sagadījies, ka skulptūras pirka Mākslas fonds, un Siguldas pilsēta, vēl Indrā ir paliela skulptūra “Varoņi nemirst”… Dzīvei nepieciešamo esmu varējis nopelnīt kā tēlnieks.

— Kā dzīvo mākslinieks, tēlnieks — vai strādājat katru dienu? — Lielāko mūža daļu esmu pavadījis kā ieslēdzies, tikpat kā pats savā cietumā, no kura ārā netieku. Es nevaru iet vakarā kaut kur padzīrot, ko tad no rīta darīšu, ja rokas drebēs. Iesāktie darbi jāpabeidz. Es jūtos vēl stiprs, jo visu laiku ir regulāri, vienmērīgi strādāts, spēki nezūd, krampis vēl ir! Vienmēr veselīgi dzīvojis un ēdis, tik vakaros kādu puslitrīti aliņa iedzēris, lai atslābinātos. Kādreiz strādāju arī sestdienās, bet tagad cenšos to nedarīt. Bet nevar jau tā noturēties un tad izvēlos tādu klusāku darbu kā slīpēšanu. Vēl tāds mierīgs darbiņš — iegravēt burtiņus kādam kapa piemineklim. Es to nedaru daudz, bet reizēm iznāk.Indulis Ranka: — Tagad taisu kapa piemineklīti folkloristam Kārlim Arājam, viņa atraitne, reiz mani satikusi, lūdza uztaisīt. Tas nav peļņas avots, tā būs dāvana. Esmu kādreiz taisījis kapu pieminekļus par naudiņu, bet tur būtu jābūt brigādei, plūsmas metodei — kad brigāde sadala darbus, katrs specializējies un padara ko vienu. Tad jau nedomā līdzi, kāds bijis tas cilvēks, kādu dzīvi dzīvojis… Es turpretī dzīvoju līdzi ar sirdi, sajūta tāda, it kā tajā skulptūrā atstāju daļu no sevis. Harijam Liepiņam tās asinslāses pirkstos … Tik silti kļūst, kad esi tā pārņemts ar darbu. Tagad veidoju Jāņa Stradiņa portretu un it kā pavisam citām acīm skatos uz viņu. Atminos, kā viņš piedalījās Dainu kalna atklāšanā, mums ir daudz kopbilžu, un jūtos Stradiņam garīgi tuvs. Man ir vairākas viņa grāmatas ar veltījumiem. Pagalmā man vēl ir sākts liels darbs, kas sauksies “Viss Dieva rokās”. Tas man vairāku gadu uzdevums un sevī iekšēji esmu to iecerējis kā veltījumu tādiem cilvēkiem, kāds bija Gunārs Astra, visiem represētajiem, cietējiem. Teiciens “Viss Dieva rokās” ir tāds pierasts un reizēm iedomājas, ka cilvēks tā saka, lai noņemtu atbildību no sevis, bet nē, tā gan tas nav domāts. Es iztēlē redzu, kādam jābūt pabeigtam piemineklim: tādas radošas rokas, kaltas ļoti rupji, it kā būtu darbā sarepējušas, un vēl krustu krusts. Rupju kalumu grūtāk dabūt labā, precīzā formā nekā gludu!

— Ja skulptūra veltīta vienam cilvēkam, ideja rodas, iedziļinoties viņa dzīvē, domās, darbos; bet kā rodas ierosme tādai skulptūrai kā “Kristus rāda rētas neticīgajam Tomam”? Kad vēl padomju laikā biju Mākslas akadēmijas students, gleznoju altārbildes — viena ir Gulbenes baznīcā, tā ataino Lieldienu rītu, kad Kristus iet pa ūdens virsu. Arī te mūsu Svētā Alberta katoļu baznīcā ir viena glezna, ko veidoju pēc reprodukcijas. Tie ir tādi slepeni, sacīsim, pagrīdē taisīti darbi.Manā mākslā gan pagāniskā ir vairāk nekā kristīgā. Es bez pirksta ielikšanas rētā neticu… Pats esmu tāds neticīgais Toms un varbūt tāpēc daudzus cilvēkus šis darbs uzrunā. Bet mākslā šīs šaubas ir auglīgas. Un par ticību runājot — nu, ja daļa cilvēku iet uz baznīcu, lai izrādītos, krīt publiski ceļos… Es domāju, īsti ticīgais sevi nemaz tā neizrāda. Tas ir tāpat kā attiecības starp abiem dzimumiem — ja jūtas demonstrē, kad citi redz, jāšaubās, vai tās ir patiesas jūtas. Tagad filmās rāda visādus guļamistabas skatus, bet skatītājs jau neredz to īsto būtību; tas, ko rāda, ir kaut kas cits. Tos attiecību fluīdus, kas cilvēka domās, jau nevar demonstrēt nevienā filmā. Sejas izteiksme varbūt ir īsta… un, ja ir īsta, kad seja savelkas nevis kā priekā, bet kā ciešanās, neērti skatīties, kļūst neomulīgi. Un skatītājam nav patīkami, ka viņš ir liecinieks tādā lietā, kas viņam nav jāredz. Tāda stila filmas dažus jauniešus novirza neīstā virzienā, kamēr viņi ir jauni, dzīvē nepieredzējuši un nav izpratuši, izbaudījuši īstās jūtas.Kad mēs, mākslinieki, it kā gribam izskaidrot savu mākslu, domājot, ka cilvēks nesapratīs, mēs pazeminām sevi. Lauku cilvēki sevišķi ir dzīvesgudri.Tautai ir veselīga uztvere. Atminos, vēl studentu gados dzirdēju no kādas lauku saimnieces vērtējumu par diviem, viņasprāt, viegliem pilsētas čalīšiem: “Jūs laikam esat no tiem, kas uz rokām staigā un ar pakaļām mušas ķer!” Es kā bijušais laucinieks intuitīvi veidoju savu skulptūru parku kā koptu lauku ainavu ar skulptūrām — tā varētu izskatīties Piebalgā vai Jaungulbenē, kur esmu audzis. Uz vecumu ejot, arvien vairāk atgriežos tajās izjūtās, kā smaržo tāles un lauki.

Publicēšanas datums: Otrdiena, 2002. gada 30. aprīlis.
Rubrika: Intervija ( 8. lpp.)

Dana Rihtere - par drošu Rīgu un tīru Latviju!

Viens komentārs par “Laukakmens, mūžīgais un pakļāvīgais”

  • Agija Staka-Jansone

    02.04.2010. | 00:38

    Fantastiska cilvēka varens darbs, godājama dzīve un skaista intervija. Vairākus gadus atpakaļ man rokās nonāca brīnišķīgs buklets “Ulamula”. Tā bija lieliska iespēja uzzināt skulptūru nosaukumus. Vai šī nebūtu īstā vieta nelielai kartei, kurā būtu gar upīti redzamo darbu atšifrējums? Vieta kurā uzzināt tēlniecības simpozijā radīto akmens tēlu autorus, kādu vārdu par katra mākslas darba ieceri un likteni. Agija