Bieriņu muižas leģendas

Publicēts 06.04.2010. sadaļa Stāsti
  • Iesaki

Bieriņu muižā vairākkārt redzētas parādības. Kā stāsta baronese Benita fon Rautenfelde- Zīverte, reizēm tām bijis pozitīvs raksturs, citreiz tās bijušas traģisku notikumu atbalsis.

Baroneses vecmāte dzīvojusi muižā 20. gadsimta 30. gadu vidū. Kādu vakaru viņa pārbraukusi no teātra, izkāpusi no pajūga un iegājusi namā. Tad sadzirdējusi uz kāpnēm atskanam soļus. Neredzamais nācējs nostājies viņai blakus. Citreiz atkal bijis dzirdams, ka trepēs grab neredzami spaiņi kuros nav ūdens.

Pēc Otrā pasaules kara muiža fon Rautenfeldiem atņemta. Tajā dzīvojusi Emīlija Kuģeniek un Krastiņas kundze, kurai padomju vara muižu bija ierādījusi par dzīvesvietu. Krastiņas kundzes brālis, jau pieaudzis vīrietis būdams, pirms kara sākuma piepeši pazudis. Pēc tam ģimenes dzīvesvietā no kaktiem skanējuši drausmīgi vaidi. Pat mācītājs neko nevarējis līdzēt.

Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bijis apmēram 1955. gads. Emīlija strādājusi dārzā. Piepeši viņa ierauga: nāk pazudušais kungs modernā ģerbā ar spieķi rokā. Vecmāte nodomājusi: “Kur tad viņš bijis? Nu, es neiešu prasīt, labāk nomazgāšu rokas, pārģērbšos, lai var ciemiņu godam sagaidīt.”

Ieskrējusi savā istabā. Nomazgājusi rokas, pārģērbusies.

Iegājusi kaimiņienes istabā un jautājusi: ”Kur tad tas Jānis palika?”

Arī Krastiņas kundze bija redzējusi savu brāli ienākam istabā. Viņa to nav uztvērusi kā reālu notikumu un tajā pašā brīdī sapratusi, ar ko ir darīšana. Nobijusies. Kad atkal pacēlusi galvu un palūkojusies apkārt, nācējs jau pazudis.

Pārpublicēts no Arvīda Plauža grāmatas “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”. Apgāds “Jumava” 2004.

Dana Rihtere - par drošu Rīgu un tīru Latviju!