Bieriņu apkaimes vēsture īsumā

Publicēts 31.12.2009. sadaļa Fakti
  • Iesaki

Kā liela daļa Pārdaugavas apkaimju, arī Bieriņi savu vārdu guvuši no muižas vārda, kas reiz te atradusies. 1922. gadā Rīgas pilsētas valde iesniedza zemes ierīcības orgāniem prasību Bieriņu muižas zemju nodošanai pilsētas apbūvēšanai un paplašināšanai. Var uzskatīt, ka Bieriņi pilsētas sastāvā nonāca 1924. gadā, kad notika lielākā Rīgas paplašināšanās tās vēsturē. Tomēr atsevišķas bijušās Bieriņu muižas zemes, kas atradās tuvāk Rīgai, bija iekļautas pilsētas sastāvā jau iepriekš. Savukārt liela daļa bijušās muižas zemes joprojām atrodas ārpus Rīgas robežām. Tā, piemēram, vecais Bieriņu centrs meklējams vietā, kur tagad ir Mārupes vidusskola. Trīsdesmitajos gados tika izveidots administratīvais rajons Bieriņi, kas ietvēra sevī plašas teritorijas – daļu Petriņciema (rajons līdzās bijušajai Vecajai Bieriņu muižai ap tagadējo Upesgrīvas, Dauguļu, Brūkleņu ielām), Ozolciema (D daļu no bijušās Jaunās Bieriņu muižas ap tagadējām Cēres, Sējas, Sīpeles ielām) un Vecā Lēģerlaukuma teritoriju abpus Liepājas ielai R no dzelzceļa, kā arī bijušo Grāves (Borherta) muižas zemes.

Aiz Māras ezera, Mārupītes un tajā ietekošo strautu krastos atradās Bieriņu muiža, kas tika saukta arī par Cimmermaņa vai Liepmuižu (Lindenruh). Laikā no 17. gs. beigām līdz apmēram 19. gs. 80. gadiem netālu no Rīgas toreizējām dienvidu robežām, veidojās plašs (līdz 3000 ha) zemes īpašums ar savu administratīvo centru, ko sauca par Lindenruh (latviski “Liepmuižu”). Tā piederēja vienam atzaram no plašās fon Rautenfeldu dzimtas. Rautenfeldu majorātmuižas Bieriņu zemnieki 18. gs. skaitījušies Piņķu draudzei piederīgi. Lindenruh muižu centri, vienkāršāk — pašu “muižu”, patiesībā bija divi, un tie oficiālajos dokumentos konsekventi par Bieriņu muižām tika dēvēti tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās.

Senāk Vecās Muižas apkārtni ieskāva priežu meži un kūdras purvi, bet, kad meži tika izcirsti un zeme vairs nav derējusi medību centra vajadzībām, nācies būvēt jaunu muižas ēku. Jaunais muižas centrs ap 1870.gadu uzcelts daudz tuvāk Rīgai, Mārupītes un tās attekas ielokā, tagadējā Kantora ielā 10. Ēka atradusies cieši pie ceļa no vecās Lindenruh (Bieriņu) muižas uz Rīgas pilsētu. No šīs vietas ērti varēja pārvaldīt jaunākos, jau Rīgā atrodošos izrentētos zemes gabalus. Jaunajai Bieriņu kungu mājai otrpus Mārupītei un Kantora ielai tika uzcelts muižas pārvaldes kantoris, kas devis nosaukumu Kantora ielai. Netālu no galvenās ēkas atradies zirgu stallis — kūts ar 2 dzīvojamajām telpām. Turpat bijusi arī neliela kalpotāju dzīvojamā mājiņa. Muižas komplekss kā īpašnieku vasaras mītne kalpojusi vismaz līdz Pirmajam pasaules karam. 1938.gadā staļļa guļbūve nojaukta, bet kalpotāju mājai piebūvēti malkas šķūnīši. Jaunajā Bieriņu muižas ēkā gadu desmitiem bijuši komunālie dzīvokļi.

Šodien jaunās Bieriņu muižas ēkas stāvoklis raksturojams kā apmierinošs. Māja un zeme ap to tagad ir atdots tās īpašnieku pēctečiem – Rautenfeldu ģimenei, daļa jau pārdota jauniem īpašniekiem. Ilgāku laiku šis Rīgas koka apbūves liecinieks bija pilnīgi aizmirsts un gandrīz vai pazaudēts. Bieriņu muižu dažus gadus atpakaļ gluži nejauši “no jauna atklājis” LZA akadēmiķis Jānis Freimanis, interesējoties par saviem senčiem.

Uz plašajām Bieriņu muižas zemēm senāk ir atradušās vairākas muižiņas. „ Gleznainā vietā starp divien strautiņiem, kas ietecēja Mārupītē, atradās Beijera, vēlākā Heinrihsona muižiņa. Pretī Heinrihsona muižiņai uz Rīgas pusi Mārupītes krastā bija Ūlenbroka muiža. Pie šīm muižiņām Mārupītes krastos 19. gs. vidū rīdzinieki mēdza svinēt Līgo svētkus.” Pēc Broces zīmējumiem var spriest, ka 18. gs. šeit bijušas tipiskas zemnieku saimniecības ar koka ēkām. Daugavas kreisā krasta apbūve līdz pat 19. gs. 70. gadiem netika īpaši regulēta, atstājot tās attīstību pašplūsmā. Laucinieciska vide ar tai tipiskajām viensētām Bieriņu apkārtnē saglabājusies līdz pat 19. gs. beigām, kad sāka veidoties mūsdienās šeit pastāvošais regulārais ielu tīkls.

Senākais kompaktais apbūves rajons radies pie Bieriņu robežas ap tagadējo Ojāra Vācieša ielu līdzās Grāves muižai. 20. gs. sākumā intensīva apbūve sākās arī Petriņciemā. 20. gs. 20. un 30. gados, kad aktuāls bija Rīgas izbūvēšanas jautājums, arhitekti un pilsētplānotāji visbiežāk kā Rīgas nomalēm vispiemērotāko atzina dārzu pilsētas tipa un zemo apbūvi. Arī padomju laikos šeit netika izvērsta intensīva augstceltņu celtniecība. Vēl 20. gs. 20. gados Bieriņu apkārtne lielā mērā bija saglabājusi savu laucinieciskumu. „Tūliņ aiz Torņkalna robežas rentētie zemes gabaliņi nebija lieli – tikai mājas ar dārziņiem. Bet jo tālāk, jo ainava kļuva laucinieciskāka, beidzot sākoties īstām saimniecībām ar desmit un vairāk pūrvietām zemes. To īpašnieki tad arī pārtika no savām mazsaimniecībām.” Zemnieki šo zemi bija ieguvuši ilglaicīgā rentē no muižas īpašniekiem. Rainis pēc Bieriņu apmeklējuma 1921. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: “Līdzeni Bieriņi; pa mazai mājiņai ar 2 lodziņiem – atstāj melanholisku iespaidu. Visi ir Rautenfeldu ļaudis; tam zeme 30 verstu platumā. Visi viņi maksā renti. Tie paši, kuri 1906. gadā tikuši neganti kauti. Arī bermontieši viņus kāvuši.” Arī Aleksandrs Čaks ir atstājis mazas ainiņas no Bīriņu ikdienas. Viņš raksta, ka rītos un vakaros pa nebruģētajām ieliņām tiek vesti govju ganāmpulki, ka “visas mājas tur slēpjas nelielos augļu dārzos, kurus iežogo zemas koku sētas vidēja cilvēka zoda augstumā. Parasti šos dārzus rotā kāda kļava, smaržīga liepa, bet visbiežāk kastanis, vecs, lielu, tumšu cepuri galvā.”

Pēdējos simts gados Mārupītes apkārtne izveidojās par romantikas apdvestu vietu visdažādākajiem kultūras darbiniekiem – rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem, kopumā gandrīz simts dažādu radošo profesiju pārstāvjiem. To starpā ir mākslinieks Rūdolfs Liberts, Francisks Varslavāns, Ansis Cīrulis, Valdis Kalnroze, Emīls Melderis, Biruta Delle ar savu audzēkņu studiju „Zemūdene”, tēlnieki Ojārs Feldbergs un Indulis Ranka. Arī vesela krāšņa literātu plejāde – Jānis Akurāters, Ojārs Vācietis, Dagnija Zigmonte, Ilze Binde, Alberts Bels, Jānis Rokpelnis. Savās mājās netālu no Mārupītes atgriezies operdziedātājs Kārlis Zariņš.

Jau 18. gs. Marupītes apkārtne bijusi iecienīta rīdzinieku pastaigu vieta. 20.gs. 70. gados radās ideja par plašāka tēlniecības centra un skulptūru parka izveidi. Projektā bija paredzēts iesaistīt arī parka teritorijā esošās tēlnieku mājas – darbnīcas, kur apmeklētāji varētu iepazīties ar tēlniecības darba tapšanu, akmens apstrādes paņēmieniem. Toreizējās varas institūcijas – Rīgas pilsētas izpildkomiteja, tagadējā Zemgales, toreizējā Ļeņina rajona izpildkomiteja, kā arī pilsētas projektēšanas un labiekārtošanas dienesti sniedza šai idejai atbalstu. Šī darbošanās vēlme guva konkrētu virzību, kad Indulis Ranka, saņēmis 1970. gadā zemes gabalu Mārupītes apkārtnē un uzcēlis tur māju, sāka kalt pagalmā savus akmeņus un 1975. gada septembrī pie savas mājas Amulas ielā iedibināja pastāvīgu ekspozīciju. Tas bija pirmsākums savdabīgam brīvdabas parka modelim ar trim svarīgām sastāvdaļām: tēlnieka darbnīcu, akmeņu kalšanas laukumu un skulptūru ekspozīciju. Šajā apkārtnē 70. gadu otrajā pusē apmētās un māju – darbnīcu uzbūvēja arī Ojārs Feldbergs, nedaudz vēlāk Ligita Ulmane, Ojārs Breģis, Pārsla Zaļkalne, vēlāk arī Jānis Nagliņš. Apmēram 12 gadu ilgā laikposmā no 1978. gada līdz 1990. gadam tēlnieku aktīvā un mērķtiecīgā darbošanās Mārupītes apkārtnē izpaudās vairākos virzienos. Lielā mērā pateicoties tēlnieku pašu iniciatīvai, tika panākta parka apkārtnes ģeoloģiskā izpēte un iecerētā brīvdabas parka projekta izstrāde, kuru veica biroja „Komunālprojekts” speciālisti. Projektā ietverto ideju attīstīšanā iestājās arhitekti Ausma Skujiņa un Jānis Lejnieks. Bija iecerēts zaļo atpūtas un sporta zonu, tēlniecības parka un simpozija centra kompleksu veidot kā turpinājumu vēsturiskajai Pārdaugavas apstādījumu un parku joslai no Arkādijas parka un Māras dīķa līdz pat Rīgas robežai. Astoņdesmitajos gados tēlnieki jau šeit rīkoja simpozijus. 1985. gadā notika pirmais Rīgas granīta tēlniecības simpozijs, 1986. gadā otrais, bet 1988. gadā simpozijs kļuva jau starptautisks. Gaidot parka labiekārtošanu, gatavās skulptūras sarindojās pagaidu ekspozīcijā gar Slampes ielu.

1986. gadā Ojārs Feldbergs pie savas darbnīcas uzstādīja 50 tonnu smagu pāršķeltu akmeni, kas Mākslas dienu laikā iezīmēja skriešanas distances startu un finišu. Skrējiena uzvarētāju vārdus tēlnieks iekala šajos skrējēju akmeņos. 90. gadu pārmaiņas valstī pārtrauca Tēlnieku parka projekta realizāciju, Mākslas dienas beidzās, īpašnieki un viņu mantinieki sāka dalīt atgūto zemes mantojumu, Mārupīte atkal sāka aizaugt ar krūmiem un apkārtnes iedzīvotāji atsāka veidot „nevajadzīgo mantu kolekciju”. Tikai Indulis Ranka joprojām kaļ jaunas skulptūras un realizē savu ieceri skulptūru dārza „Ulamula” izveidošanā, kas bija aizsākta jau 1975. gadā. Šobrīd viņš ir veiksmīgi uzsācis sadarbību ar norvēģu kolēģiem kopīgu akmens skulptūru izkalšanā un to novietošanā Mārupītes skulptūru parkā.

Pašlaik Bieriņos Rīgas pilsēta ir noteikusi īpašu statusu ar zināmiem būvniecības ierobežojumiem. Bieriņu apkaimē vēl šodien jaušama mazpilsētas gaisotne, te dominē zema apbūve, Mārupītes krastos iespējams izjust dabas tuvumu un baudīt tēlnieku darbus. Cerams, ka nākotnē Rīgas Dome atradīs iespēju turpināt Bieriņu tēlniecības parka attīstību. Šī pilsētas apkaime būtu pelnījusi atrasties pilsētbūvniecības pieminekļa statusā.

No Rīgas attīstības plāna 2006. – 2018. gadam

Dana Rihtere - par drošu Rīgu un tīru Latviju!

Viens komentārs par “Bieriņu apkaimes vēsture īsumā”

  • Aleksandrs Briedis

    08.05.2010. | 00:20

    Bieriņos Codes ielā 28 dzīvojis arī Rutkutēvs, Imulas ielā 6-Visvaldis Lāms, Slampes ielā- Pēteris Lūcis,pie Kantora ielas upītes krastā- Leo Kokle, Kalvenes ielā 8-viens no pēckara pirmajiem motosportistiem Zigurds Smirnovs,Altonavas ielā 63-pirmskara motosporta veterāns Arnolds Burovs, Imulas ielā 13-Fricis Galenieks,dēli-mūziķi-tagad dzīvo citviet,Īvandes ielā 5- Augusta Kirhenšteina savrupmāja līdz 1941.gadam.