Akmens zaļā zālē

Publicēts 21.08.2011. sadaļa Cilvēki
  • Iesaki

Lelde Stumbre

Mārupītes piekrastes teritorija Rīgā ir slavena gan ar savu salīdzinoši neskarto, zaļo vidi, gan galvenokārt tādēļ, ka tās krastos jau pagājušā gadsimta 70. gadu beigās izveidojās tāds kā tēlnieku ciemats. 70. gadu sākumā Mārupītes krastos parādījās vairākas tēlnieku darbnīcas, un 80. gados projektēšanas institūts «Komunālprojekts» te izstrādāja Tēlnieku parka projektu, kas bija tēlnieka Ojāra Feldberga ideja un ko atbalstīja toreizējais populārais Rīgas mērs Alfrēds Rubiks. Sadarbībā ar Sporta komiteju un Olimpisko komiteju šeit tika organizētas arī iedzīvotāju krosa sacensības, bet uzvarētāju vārdus iekala akmenī, kas joprojām apskatāms pie Mārupītes. Kamēr veidoja projektu, mākslinieki paguva noorganizēt trīs tēlniecības simpozijus – 1985., 1986. un 1988. gadā. Patlaban Mārupītes krastos dzīvo dažādu radošo profesiju pārstāvji: gleznotāji, literāti, komponisti, tekstilmākslinieki un, protams, arī tēlnieki – Indulis Ranka, Ojārs Breģis, Ligita Ulmane un Igors Dobičins. Darbnīcām piederošā zeme bija salīdzinoši liela – 600 m2, jo tēlnieku pagrūti iedzīt vienā telpā – tas ir mākslas veids, kam nepieciešama ne tikai telpa, bet galvenokārt arī ārs.

Parks, kura nav, nav un nav

Akmens zaļā zālē vai pļavā vienmēr izskatās labi. Tas veido ainavu, piešķirot tai māksliniecisku akcentu, nejaucot tās dabisko izcelsmi un skaistumu. Tādēļ loģiski, ka mākslinieki cenšas saglabāt apkārtējo vidi Mārupītes piekrastes teritorijā daudzmaz neskartu. 90. gadu sākumā, kad Latvijā mainījās politiskā situācija, Mārupītes tēlnieku parka ideja izplēnēja, vismaz ierēdņu birojos. Par savu teritoriju, kurā gar upītes krastiem bija izlikti tēlniecības darbi, patstāvīgi un bez jebkāda atalgojuma no valsts puses rūpējās tēlnieks Indulis Ranka. Ar saviem darbiem viņš tomēr bija izveidojis kaut ko līdzīgu Tēlnieku parkam. «Kaut ko līdzīgu» tādēļ, ka šāds parks oficiāli nepastāv. Visus šos gadus rit nesekmīgs cīniņš ar iestādēm, lai Tēlnieku parku iekļautu Mārupītes dabas parka teritorijā un pasludinātu oficiāli.

Tomēr līdz pat šai dienai tas nav noticis, lai gan Rīgas pilsētas varasvīri lepojas ar šo parku. Tas taču skan tik labskanīgi: pie Mārupītes atrodams Tēlnieku parks! Tas skan lepni, nav šaubu! Tomēr tad, kad tēlnieka Induļa Rankas ģimenei pietrūkst spēka vai līdzekļu, lai koptu šo teritoriju un aizsargātu savus eksponātus no huligāniem, Rīgas domei nekad nav ne laika, ne padoma, kā šo vietu varētu legalizēt un apsaimniekot.

Pēdējos gados runu par Mārupītes dabas parku bijis daudz un dažādas. Veidoti gan projekti, sūtītas vēstules, organizētas talkas, veidotas sabiedriskas, nevalstiskas organizācijas… Tas viss ar vienu mērķi – izveidot Mārupītes dabas parku no Rīgas robežas Dauguļu ielā līdz pat Māras ezeram pie Arkādijas parka. Piešķirt šai vietai oficiālu parka statusu. Panākt tā sakopšanu un regulāru apsaimniekošanu, tajā pat laikā ar šī parka oficiālu atzīšanu apturēt būvniecību Mārupītes krastos un saglabāt Rīgai šo pilsētas zaļo zonu. Viss liekas vienkārši un saprotami.

Pēdējos piecpadsmit gados, Latvijas jaunās brīvvalsts laikā, Rīgas pilsētā nav izveidots neviens jauns parks. Arī jaunajā Rīgas attīstības plānā paredzēts nevis veidot parkus, skvērus un jaunas apstādījumu zonas, bet tieši otrādi – par 20% samazināt jau esošās zaļās zonas. Iespējamais Mārupītes parks neatrodas pilsētas centrālajā daļā, kur būvniecība sit augstu vilni, un, šķiet, ka parka potenciālā teritorija nestāv ceļā kādām grandiozām būvniecības idejām, ja nu vienīgi nākamajiem savrupmāju īpašniekiem, kuriem šī klusā, zaļā teritorija, protams, liekas itin pievilcīga. Tādēļ parka teritorija katrā attīstības plāna apspriešanas reizē arvien samazinās un samazinās – zeme Mārupītes krastos tiek pārdēvēta par zemi ar daļēju apbūvi sabiedriskām ēkām, lai gan grūti iedomāties, kāda veida sabiedriskās celtnes te varētu parādīties. Pēc visa spriežot, neparādīsies jau, vienkārši šīs zemes transformācija izdevīga tiem, kas vēlas tur būvēt privātmājas. Bet, ja parādās privātmāja, tad parādās arī žogs un rodas jau pazīstamā situācija – pieeja pie upes ir liegta. Jau tagad, ejot gar Mārupīti, ir vietas, kur pie ūdens tikt vairs nav iespējams. Bet neesmu gan dzirdējusi, ka kāds būtu ļāvis privatizēt pašu Mārupīti un atcēlis tauvas joslas noteiktos 10 metrus.

Jaunajā Rīgas attīstības plānā gana daudz runāts par Mārupītes parku, tomēr atslēgas vārdus tur neatrast – tāda parka Rīgas pilsētā nav. Ir tikai vēlme tādu veidot. Tomēr laiks šoreiz nekādā ziņā nav iespējamā parka sabiedrotais. Vietējie iedzīvotāji katru pavasari gan rūpējas par šīs teritorijas sakopšanu un ar katru gadu situācija te uzlabojas – pazudušas nelegālo izgāztuvju vietas un teritorija nav tik ļoti piegružota. Tas tikai norāda uz acīm redzamo – ja te būtu parks ar visām tā tiesībām un pienākumiem, atdzīvotos gan pati upīte, gan tās krastos veidotos skaistas vietas gan atpūtai, gan sportam.

Tēlnieks parkā

Tēlnieks ir mākslinieks, kurš, uz trepītēm pakāpies, micīti galvā, ar kaltu vienā rokā un āmuru – otrā, kaļ, tēš un atkal kaļ milzīgu akmeni. Tāds ir vispārzināmais tēlnieka tēls. Mūsdienās tas nav neko daudz mainījies – apmēram tāds izskatās arī mākslinieks Igors Dobičins, kuru itin bieži var satikt viņa darbnīcā pie Mārupītes. Viņš izskatās vēl kolorītāks – mugurā tāds kā kombinezons, kuplie mati saņemti astē (vai nav saņemti – tad viņš izskatās tik tiešām pēc ĪSTA mākslinieka!), galvā micīte, skatiens labvēlīgs, bet man parasti ir sajūta, ka viņš nepacietīgi gaida, kad ciemiņi pazudīs. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu neviesmīlīgs, tieši otrādi – pat lielākajā apjukuma vai trauksmes brīdī viņš spējīgs mierīgā balsī piedāvāt kafiju vai tēju. Bet, ja atrodies mākslinieka darbnīcā, kas tiešām ir darbnīca, nevis pastāvīga dzīvesvieta, nepamet sajūta, ka esi atrāvis cilvēku no darba, jo tieši tādēļ viņš taču te atrodas – lai strādātu.

Pagājušajā gadā, kad šad un tad atrāvām viņu no darba, lai iesaistītu dažādās ar Mārupīti saistītās zaļo akcijās, viņš tomēr pamanījās izveidot savu personālizstādi Valsts Mākslas muzejā, turklāt tikai no tiem darbiem, kurus bija radījis tieši šajā gadā.

Par izstādi «Rentgens. Caurskate» mākslinieks saņēma skatītāju balvu Gada balvas vizuālajā mākslā 2005. Man šķiet, ka saņemt skatītāju balvu ir visai liels pagodinājums – jo kam gan mākslinieks rada savus darbus, ja ne skatītājam.

Mākslinieks ir cilvēks, kurš strādā radoši: lidinās citās sfērās, redz zemes norises no augšas, spējīgs ieraudzīt ne tikai plakni, bet arī apjomu. Jājautā, kāda viņam varētu būt daļa par nekārtībām, nelikumībām un nejaucībām, kas notiek viņam apkārt. Bet tieši mākslinieka sirds bieži vien sāp visdziļāk, un mūsu valsts vēsturē ir ne viens vien gadījums, kad radošā inteliģence iejaucas un pat virza pārmaiņas valstī. Kāpēc gan lai tas nenotiktu arī mūsdienās? Ja cilvēkam piemīt kaut kripatiņa pilsoniskas apziņas, kāds nieks patriotisma, kāda šķipsniņa apņēmības, tad paveikt var diezgan daudz. Igoram šīs īpatnības viņa raksturā pamanāmas uzreiz – viņš ir no tiem retajiem, kurš ne pārāk daudz runā, toties, ja kaut kas nolemts, tad tiks arī izdarīts. Par to pārliecinājās arī Vides aizsardzības klubs, kad sākumā tā bikli mēģināja viņu iesaistīt sabiedriskās un vides aizsardzības aktivitātēs. Un izrādījās – ja jābūt talkā, viņš tur būs, ja jāparaksta vai jāuzraksta kāda vēstule, viņš to izdarīs, ja jāpiedalās VAK akcijā «Rīgas akmeņi raud un zāle zem tiem neaug» pie Rātslaukuma, viņš ne tikai piedalīsies, bet būs klāt ar saviem akcijas objektiem, kuru izskats un emocionālā mērķtiecība daudzkārt pārsniegs mūsu vispārdrošākos sapņus. Jo viņš redz ne tikai mākslinieciski, bet arī globāli un, kā jau teicu, – spēj pacelties virs zemes.

Patiesībā laikam nebija pārāk pieklājīgi būt tādā sajūsmā par viņa izvietotajiem objektiem janvāra akcijā Rātslaukumā, vienkārši vajadzēja

 

atcerēties, ka Zaķusalā atrodas Igora Dobičina darbs «Acis», kas tika radīts vēsturisko janvāra dienu laikā 1991. gadā. Kā viņš pats stāsta, darbs radies iekšējas nepieciešamības un emocionālās spriedzes rezultātā. Janvāra dienas bija tādas… Toreiz bija kaut kas jādara – jāsargā, jābūt ga-tavam uz visu, bet māksliniekam – jāstrādā radoši pat tādos apstākļos. Igora Dobičina darbi atrodami tieši brīvā vidē – gan Ventspilī (strūklaka «Kuģu vērotāji»), Rendenē (piemiņas zīme Rainim), Džūkstē (piemiņas zīme latviešu leģionāriem), Zvārtavā (strūklaka «Melnā ūdensroze»), darbus vidē var apskatīt arī Dānijā un Vācijā.

Tēlnieka mērķis, manuprāt, ir nokļūt ar saviem darbiem brīvā dabā – vai nu tā ir pilsētvide, parks, vai arī tas kļūst par ainavu veidojošu detaļu, un laikam jau šis galarezultāts nosaka arī Igora nepieciešamību piedalīties tīras un sakoptas vides aizsardzībā.

Pie Mārupītes strādā tēlnieki. Igors Dobičins ar saviem darbiem tam ir spilgts pierādījums, un būtu tikai dabiski, ja Tēlnieku parks beidzot parādītos ne tikai amatpersonu runās, kad jāstāsta par Rīgas skaistajām vietām, bet arī pilsētas kartē. •

Viesturs Silenieks -

4 Komentāri par “Akmens zaļā zālē”

  • Aleksandrs Briedis

    27.08.2011. | 22:29

    Jau minētās apbūves briesmas pašreiz draud tautas mēlē tā sauktajam Ozolplacim Mārupītes un tās Atgāzenes pietekas(Bieriņgrāvja,kas dažos karšu izdevumos pagalam kļūdaini pārdēvēts par Bieķengrāvi) vidū.Teritorija jaunajā pilsērtas attīstības plānā pretendēja uz individuālās apbūves statusu un pēc protestiem sabiedriskajā apspriešanā kļuva par SAbiedriskās apbūves teritoriju ar apstādījumiem.Šis formulējums liek turēt acis vaļā,jo,pēc iedzīvotāju domām,maksimāli pieļaujama ir tikai brīvdabas estrādes un skatītājlaukuma izveide.

  • Aleksandrs Briedis

    27.08.2011. | 22:38

    Nākošais apdraudējums svešķermeniskas apbūves veidā draud zemes strēmelei starp Codes ielas 41.numuru un no Codes ielas parkā(sauksim to tā) vedošo taku.Šī zeme saglabāta kompensācijas nolūkiem un tikai tās nelielais apmērs un izvietojums līdz šim kavējis,lai uz tās rastos kārtējais šanhajas elements,kāds jau rēgojas tālāk ar sporta attīstības piemineklim- Akmens skrējiena starta vārtiem-priekšā pagrūstu žoga stūri. Minētās zemes pievienošanu parkam jāpieprasa sabiedrībai!

  • Aleksandrs Briedis

    27.08.2011. | 22:46

    Nākamās paaudzes mūs pieminēs ne jau ar labu vārdu,ja pieļausim,ka skaistais perspektīvā parka stūris Codes ielā 47(pašreiz 7 līdzīpašnieku nesaskaņu dēļ nesašķērēts un šanhajiski neapbūvēts) šiem īpašniekiem netiks kompensēts un pievienots parka teritorijai! Lietišķa tēma visiem vēlētājiem ,pašvaldību vēlēšanas gaidot! Laba iespēja visām uz domes sastāvu pretendējošām partijām sevi parādīt kā reālu iedzīvotāju un pilsētas attīstības interešu aizstāvēm!

  • Aleksandrs Briedis

    27.08.2011. | 22:58

    Personīgi uzskatu,ka Mārupītes parkam nav vajadzīgs dabas parka statuss,pietiek ar pilnīgi normāla parka izveidi,jo dabas parkiem piemīt pavisam citas funkcijas un iedzīvotāju aktivitāšu,tai skaitā sporta,liegumi.Ar šādu konkrētā vietā tendenciozu un nepamatotu nejēdzību jau bija jāsaskaras vēl tagad nepabeigtā Zaļā veloceliņa iekārtotājiem.