«Pazaudētā» Bieriņu muiža

Publicēts 02.02.2010. sadaļa Vēsture
  • Iesaki

Pat eksperti bija pārsteigti, ka ēka ir apmierinoši saglabājusies un atrodas Kantora ielā 10.

Sakarā ar nu jau paredzamo Mārupītes krastu iespējamo pārveidošanu par īpašu Rīgas dabas parku, jāpastāsta par interesantu atradumu šajā pilsētas daļā. Mārupītes vidustece ap Kantora un O.Vācieša ielu iekļaujas Rīgas mikrorajonā Bieriņos, ko ieskauj K.Ulmaņa gatve, Lutriņu iela, Codes iela un Tēriņu iela. Tomēr, kā izrādījās, ļoti maz cilvēku šodien vairs zina, ka šis mikrorajons savu nosaukumu ir ieguvis no XIX gs. beigās celtās Lindenruh (latviski Bieriņu) muižas, kura bijusi ilggadīgas un plašas dižciltīgu muižnieku dzimtas Bērenu-Rautenfeldu vasaras rezidence un majorāta īpašums. Laikam tāpēc pat Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija speciālistiem un koka arhitektūras ekspertiem 2004.gada jūnijā vēl bija pilnīgs jaunums tas, ka pati Bieriņu muižas ēka šodien ir apmierinoši saglabājusies, un tā atrodas Kantora ielā 10 (grupa 106, grunts 402). Tā joprojām ir biezi apdzīvota, dzīvo savu dzīvi un tādējādi izrādījās kā vēl viens negaidītā kārtā pilnīgi aizmirsts, pat līdz šim “pazaudēts” Rīgas koka apbūves liecinieks pašā Rīgas Zemgales priekšpilsētas centrā!

Tagad saglabājies un lietojams ir tikai muižas Lindenruh latviskais nosaukums — Bieriņu muiža, kas tautas mutē lietots jau diezgan sen. Vārds, šķiet, ir cēlies no muižnieka dubultā uzvārda pirmās daļas (Bērens-Bieriņi), lai gan ir arī citas versijas.

Dižciltīgo muižnieku ligzdas

Laikā no XVII gs. beigām līdz apmēram XIX gs. 80.gadiem netālu no Rīgas toreizējām dienvidu robežām veidojās plašs (līdz 3000 ha) zemes īpašums ar savu administratīvo centru, ko sauca par Lindenrū (latviski Bieriņu) muižu. Tā piederēja vienam nozarojumam no plašās Bērenu fon Rautenfeldu (turpmāk B.f.R.) dzimtas. Lindenrū muižu centri, vienkāršāk — pašu “muižu”, patiesībā bija divi, un tie oficiālajos dokumentos konsekventi par Bieriņu muižām tika dēvēti tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. Bija vecā muiža, kas celta ap 1800.gadu un atradās tagadējā Mārupes pagastā, Kantora ielā 97, un kam visapkārt pletās bieži priežu meži un kūdras purvi. Tomēr mežus ap šo muižas centru drīz izcirta, izcirtumus iznomāja, un medību centra vajadzībām vecā muiža vairs nederēja.

Tad nu B.f.R. dzimta kā savu jauno vasaras mītni ap 1870.gadu izvēlējās daudz tuvāk Rīgai. Jaunajai muižai vieta tika izvēlēta Mārupītes un tās attekas ielokā, Kantora ielā 10, cieši pie ceļa no vecās Lindenrū (Bieriņu) muižas uz Rīgas pilsētu, turklāt vietā, no kuras ērti varēja pārvaldīt jaunākos, jau Rīgā atrodošos izrentētos B.f.R. zemes gabalus.

Jauno Bieriņu (sākumā vēl sauktu par Lindenrū) muižu pārvaldīja secīgi Heinrichs Eberhards Bērens f. Rautenfelds (1822—1895), Heinrichs Augusts Bērens f. Rautenfelds (1850—1896) un viņa atraitne Teofila Anna Margarēte Bērens f. Rautenfelde (de facto kopš apm. 1898.g. līdz 1924.gadam). Šai 1924.gadā, turpinoties Latvijas zemes reformai, jaunās Bieriņu muižas ēka līdz ar aptuveni 11 ha zemes tika piespriesta nākamā Rautenfelda (Heinricha [1882—1929]) sievai Elizabetei Emilijai Bērenei f. Rautenfeldei kopā ar viņu diviem dēliem. Pēdējā jaunās Bieriņmuižas īpašniece vairs nebija vāciete, bet latviešu zemnieka meita, dzimusi Kuģenieks, vīrs Heinrichs viņu apprecēja dramatiskos apstākļos pret savu vecāku gribu.

Jaunā Bieriņu muiža

Šī muižas ēka jau pēc ieceres tika celta nevis kā muižnieku ģimenes mītne vien, bet ar kombinētām funkcijām. Mājas kungu galu apdzīvoja paši Rautenfeldi, bet otru, muižas vienkāršāko galu, iespējams, jau no sākta gala apdzīvoja arī citi ļaudis. Jaunajai Bieriņu muižai iepretī otrpus vienlaikus Mārupītei un Kantora ielai tika uzcelts muižas pārvaldes kantoris, un tieši no tā tagadējā Kantora iela arī ir ieguvusi savu nosaukumu.

Netālu no galvenās ēkas atradies zirgu stallis — kūts kopā ar divām dzīvojamajām telpām, un netālu no kungu mājas vēl atradusies neliela kalpotāju dzīvojamā mājiņa. Jaunās Bieriņu muižas komplekss — kungu māja, stallis, kalpotāju mājiņa un kantora namiņš nemainītā veidā kā īpašnieku vasaras mītne kalpojusi vismaz līdz Pirmajam pasaules karam.

Kopš 1925.gada, kad Elizabete Emilija Bērens f. Rautenfelde reāli pārņēma Bieriņu muižu savā rīcībā, pēdējā mērķtiecīgi sāka pārveidoties par īres māju un muižas iekšienes telpas sākumā tika nodalītas ar slēgtām durvī, pēc istabu dabiskā, iepriekšējā izvietojuma; mājā 1928.gadā jau bija 14 atsevišķu dzīvokļu. 1938.gadā vecā staļļa guļbūve nojaukta, kalpotāju mājiņai piebūvēti malkas šķūnīši, un galvenais — jaunā Bieriņu muižas iekšiene nu jau oficiāli tiek pārbūvēta par 14 dzīvokļu īres namu, kurā tikai pirmais dzīvoklis bijis domāts kādam no Rautenfeldiem — Elizabetei Emilijai, jo dēliem jau bija uzceltas savas mājas citur. Celtniecība apstiprināta 1939.gadā Rīgas būvvaldē, ievērojot tālaika būvnormatīvus — ka jebkurai vairākstāvu koka celtnei jau vismaz vienai trepjutelpai vajadzēja būt ar ugunsdrošām mūra sienām. Tāpēc viena kāpņu telpa bija un palika no koka, bet otra pārveidota par mūrētu un velvētu čaulu. Ēkas ārpuse kopumā palika tāda, kāda bija agrāk. Tātad tā bija koka divstāvu ēka ar mansarda jumtu, ar terasi dienvidrietumu pusē, verandu ēkas dienvidaustrumos un pagrabiem.

Ap muižas ēku un uz dienvidiem no tās pamazām ieauga biezs parks, ko izveidoja par jauku pastaigas vietu ar sarežģītu celiņu labirintu. Muižas ēka ir pārcietusi vairākus postījumus. Pēc Pirmā pasaules kara ēkai bija daļēji izdedzis jumts, ko pielaboja, iespējams, vēl paši Rautenfeldi. Kā jau minēts, 1939.gadā tika sākti pārbūves darbi pēc vienota inž. arh. A. Bramfelda plāna. Taču līdz 1940.gada 17.jūnijam Rautenfeldi ēkas pārbūvi paspēja pabeigt tikai par 80%, un pārējos darbus pēc nacionalizācijas citi “saimnieki” pabeidza vairāk vai mazāk haotiski, tā ka galīgā muižas pārbūvētā celtne vismaz jumtu veidojumā pilnībā neatbilda sākotnējam projektam.

Tomēr galvenais bija sasniegts — no muižas ēkas tika izveidots īres nams ar 14 dzīvokļiem, tagad nu jau jaunās Latvijas PSR iedzīvotājiem. Kaut kādas pārbūves notika arī pēc Otrā pasaules kara, piemēram, ēkas terasi nojauca, verandas vietā izbūvēja dzīvokli, ierīkoja divus garus ķieģeļu skursteņus un ieviesa vēl citas izmaiņas. Galu galā ēkas zaudēja savu sākotnējo ārēji diezgan komplicēto, bet stingri simetrisko izskatu, tomēr paturēja galveno mērķa funkciju — īres nama būtību. Padomju laikā ēka tika apšūta ar tumšsarkani brūniem koka dēļiem, un daļa jumta ir ar krāsota skārda, daļa šīfera segumu.

Bieriņu muižas šodien. Ko darīt?

Vecā Bieriņu (Lindenrū) muiža tagad ir pilnīgi iebūvēta jaunajā Mārupes vidusskolas ēkā (Kantora ielā 97), un no tās labi saglabājušies vienas ēkas pamati un stāvs, kas apšūts ar koka dēļiem un izolējošām plastmasas plātnēm.

Jaunā Bieriņu (Lindenrū) muiža ir sagaidījusi mūsdienas tāda, kā ir aprakstīts, turklāt ir diezgan nolaista, ar nesakoptu apkārtni, tomēr vēl senatnīgi majestātiska un pa gabalu izceļas parka ainavā. Māja un zemes nogabals ap to kopš XXI gs. sākuma tika atdots atpakaļ tās īpašnieku pēctečiem — Rautenfeldu ģimenei, no kā viena ceturtdaļa jau ir pārdota mājas pieciem jauniem līdzīpašniekiem.

Rīgas pašvaldībai vairs nav iespējams muižu pārbūvēt, to neatsavinot, un muižas atsavināšana diez vai pašlaik būtu lietderīga. Toties Bieriņu muiža noteikti būtu iekļaujama Mārupītes dabas parka sastāvā kā tās centrālais būvķermenis. Liekas, ka būtu lietderīgi aizliegt muižas tagadējiem īpašniekiem celt uz “jaunās Bieriņu muižas” zemes gabala neiederīgas, ar muižas sākotnējo veidolu nesaskaņojamas celtnes, un pats zemes gabals noteikti būtu jāsakārto no piegružojuma.

Bieriņu muižas domājamās puses īpašnieks ir ārvalstnieks, bet vairāku citu daļas ir nelielas, un varbūt pašvaldībai tomēr ir iespējams kādu daļu celtnes atsavināt, to atpērkot vai apmainot pret vienu vai vairākiem dzīvokļiem citā vietā, turklāt pie tam visiem īpašniekiem kopīgi sakārtot visu mājas būvi. Ēkas kādā daļā tad varētu ievietot kādu Mārupītes dabas parkam piederīgu iestādījumu — kafejnīcu, tūristu centru, suvenīru veikaliņu vai tamlīdzīgi.

Viens šķiet skaidrs — jaunās Bieriņu muižas tagadējiem īpašniekiem būtu jāsaprot sava mitekļa svarīgums, kā sava laika Rīgas pievārtes koka apbūves paraugam un mājai organiski ir jāiekļaujas jaunajā Mārupītes dabas parkā kā tās dabiskajam ģeogrāfiskajam centram.

Jānis Freimanis, akadēmiķis, Diena, 2004. gada 24. jūlijs

Dana Rihtere - par drošu Rīgu un tīru Latviju!